Lasot Dž. Keruaka"Ceāļ" un "Dharmas blandoņas" radās iespaids, ka bitņiki tādi Džeka Londona klaidoņstāstu turpinātāji vien ir. Tā pati lasāmviela romantiski noskaņotām mājsaimniecēm un pseidointelektuālajai jaunatnei.

 Tad, kad tiku pie V.S.Berouza ( 1914 - 1997) "Mirušo ceļu valstība" ( 1984.) ( The Place of Dead Roads), jutos apmulsis, vietām pat nepatīkami pārsteigts, bet it kā sāku saprast kāpēc bitņikus uzskata par visu mūsdienu subkultūru aizsācējiem. Nezinu, vai rakstnieks 70 gadu vecumā vēl lietojis psihotropas vielas, bet pa saviem "mirušajiem ceļiem", viņš nēsājies galīgi bez bremzēm. Varbūt, ka tā arī vajag, jo būdams kaislīgs mūsdienu civilizācijas kritiķis, Berouzs nepaguris meklējis jaunus izteiksmes līdzekļus, spēcīgi ietekmēdams daudzus ievērojamus rakstniekus, māksliniekus, kinorežisorus.

Mūziķu saraksts, ar kuriem rakstnieks ticies un sadarbojies ir iespaidīgs: Toms Vaits, Frenks Zapa, Pols Makartnijs, Miks Džegers, Petija Smita, Kurts Kobeins un daudzi citi.
Cik man zināms, latviešu valodā Viljamsa Berouza darbi nav izdoti, droši vien latviskajai mentalitātei viņš kādam šķiet par traku. Ieskatam daži fragmenti no romāna "Mirušo ceļu valstība", kas kopā ar "Sarkanās nakts pilsētas" ( 1981) un "Rietumu zemes" (1988) veido triloģiju.