"Priecīgu dzimšanas dienu!" sauca cepurains, ūsains, rugājiem klāts, lakatots, garmatains, soprānisks, basains, altisks, rūtots, daudzgalvains draugu pulks. Mednieku mežragu orķestrītis spēlēja līksmu maršu. Kliedza "URRĀ!", "HIP HIP!" un atkal "URRĀ!", meta gaviļnieku gaisā.

Arnim dzimšanas dienas nekad nebija patikušas. Vislabprātāk viņš nedēļu pirms tam pazuda, taču šoreiz draugi no Mednieku Biedrības bija viņu jau laicīgi noķēruši. Jā, viņš patiesi jutās kā notverts dzīvnieks: nu viņam bija jāsmaida, jāpateicas, jāsmejas, jāspiež desmitiem sasārtušu, miklu roku, jābučo rugājiem noklāti vai bārdaini vaigi, arī draugu sievu no vīna un degvīna karstie, sarkanie vaigi un lūpas.

Mednieku namiņā jautrība un līksme sita augstu vilni.