Reiz kāda paziņa man stāstīja, ka esot redzējusi otru sevi. Ejot pa tramvaja sliedēm pagājusi garām meitenei, kas šķita kaut kur redzēta. Pēc pārdesmit soļiem, neizprotamas nojausmas dzīta, mana paziņa palūkojās atpakaļ - meitene stāvēja tai pat vietā, nekustēdamās, vien pavērsusi skatu pretim. Un pēkšņi viņai (manai paziņai) kā zibens iespēra - tā taču bija viņa pati! Vai tā bija manas paziņas dubultniece no šīs vai no paralēlās pasaules? Varbūt sakairinātas iztēles auglis? Mana paziņa varbūt ir šī meitene…
***
Ar Egonu iepazinos pavisam nejauši, kādā klubā (laikam tā nosaukums bija "****", nu, vienalga, tam nav nozīmes). Uzstājās kādas iesācējgrupiņas, kuras mēģināja spēlēt klasisko roku (izklausījās vairāk gan pēc klasiskā pankroka). Garlaikodamies staigāju starp cilvēkiem, cerot satikt kādu pazīstamo, bet, vīlies cerībās, nospriedu izsūkt savu alu līdz galam un doties ja ne mājās, tad vismaz uz centrālo staciju. 

No rezignācijas mani pamodināja gaiša balss: "Atvaino, vai tev nebūtu kāds smēķis?" Jautātājs bija gadus 18 jauns čalis, mazliet garāks par mani, tipisks "alternatīvais" jaunietis, kādus patiesībā nevaru ciest ne acu galā. Neteicis ne vārda, pastiepu viņam paciņu. "Vai drīkstu paņemt divas?" brūnas mazas acis raudzījās manos redzokļos gandrīz ubadziski. Pamāju galvu. "Paldies!" tievie citplanētieša pirksti izvilka no paciņas divas baltas "zārka naglas". "Kā patīk koncerts?" jaunietis neveiksmīgi mēģināja uzsākt sarunu. "Tā nekas," atteicu, un nodomāju: "tinies tak tu ātrāk prom!" "Jā, nav slikti," profesionāļa tonī paziņoja viņš, un, apgaismojot telpu ar šķiltavu zibsni, aizsmēķēja. Tad sniedza man roku: "Egons." Negribot saņēmu viņa roku; stingrs rokasspiediens, auksta, sausa, kaulaina roka. "Pats nespēlē?" Egons jautāja. "Nē. Un tu?" "Agrāk spēlēju., bet tad sapratu, ka man ir cits aicinājums - dzeja." Šai brīdī vienas no iesācējgrupiņām vokālists iedziedājās: "Es nepazīstu Tevi,/ Bet zinu, ka Tu smēķē/ Mirušā koka lapas…/ Kā veca skvo, skvo, skvo….." Neviļus iesmējos. Iesmējās arī Egons: "Es gan vairāk rakstu par filosofiskām tēmām…" …Tu ienirsti mirušās koka lapās…
Es nolēmu bēgt. Prom no šī neciešamā intelektuāļa, no bezgaumīgās vides, kura mani smacēt smacēja - manu garu un vārda tiešā nozīmē. "Man jāiet…" izmetu un pagriezos, lai ietu, taču mani negaidot apturēja frāze: "Pagaidi! Es šodien jūtos vientuļš. Atļauj iet tev līdzi. Varu uzaicināt arī pie sevis." Man nebija kur palikt pa nakti, tāpēc nolēmu izmantot nejauši radušos izdevību, kaut arī nojautu, ka nožēlošu savu rīcību.

2.
 Mēs ienirstam mirušā koka lapās,
 Un dzirdam vien čukstus, -
 Tā jukušie čukst…
 mirušā koka sirdspuksti, -
 katrā zarā Tavs pulss…

Egons dzīvoja Rīgas nomalē, vienā no deviņstāvenēm, kas atradās pie meža. Mēs iegājām virtuvē, mazā kā sērkociņu kastīte. Egons ieslēdz gaismu. Zema spuldze bezgaumīgā oranžā abažūrā vāji apgaismoja telpu (konkrētāk - apgaismoja tikai galda virsmu), kaktus un citas lietas atstādama gandrīz pilnīgā tumsā. "Es šeit brīžiem jūtos kā prusaks," ierunājās Egons, "kā sienāzis, kurš ieslodzīts sērkociņu kārbā, kurā ziņkārīgs bērns, vakarā palīdis zem galda, spīdina mazu gaismiņu. Un man vienmēr šķiet, tā ir mana vienīgā saule." Izvilku no somas šņabja pudeli, kuru bijām nopirkuši pa ceļam kādā rajona kioskā. Salējām glāzēs, aizsmēķējām, iedzērām, un Egons turpināja: "Vēlu vakaros šeit sēžot, iedomājos - kas gan slēpjas tajos tumšajos kaktos? Vai kāds mani vēro šai brīdī? Bet man vajag, lai mani vērotu, vai, kā vajag! Jo es esmu egoists. To daļēji parāda jau mans vārds."
"Vai tu nedomā par daudz?"
"Hmm…par domāšanu runājot, cilvēki vispār gandrīz nedomā. Un, ja domā, tad savas domas neapzinās. Braucot autobusā viņi skatās, kā garām aizskrien viņu dzīve, to pat neapjausdami. Viņi domā, kā ātrāk un nežēlīgāk nogalināt līdzbraucējus - citus pasažierus."
"Hā, un tu gribi sacīt, ka tu jau nu gan vienmēr visu fiksē un domā?"
"Protams, nē. Bet, šorīt, braucot uz faķi, apkārt bija bieza migla. Daudzas mājas bija tajā pazudušas, pat lielais ā¶īšezers! Es skatījos baltajā dūmakā un sapratu: tieši tā izskatās Nebūtība, Nekas. Tā izskatīsies, kad pasaules nebūs, - tikai liela, balta migla." Laikam biju jau stipri iesilis no alkohola, tāpēc strauji uzlēcu kājās un iešāļcu Egonam sejā pusglāzi (!) šņabja. "Atvēsinies, gudriķi!" Viņš samirkšķināja sīkās ačeles, pārbrauca roku pār seju, lēni piecēlās un izgāja no virtuves. Šai brīdī es no viņa nobijos.

3.
 Pusnomodā sapņoju, ka slīkstu, bija auksti un slapji. Nākamajā mirklī neskaidri apjautu, ka laikam esmu apčurājies.
Kad atvēru acis, ilgi nevarēju saprast, kur atrodos: man virs galvas šūpojās koku galotnes un sejā sitās smalks, drēgns lietus. Nebiju ne apčurājies, ne noslīcis, - gulēju mitrās sūnās. Es biju mežā. netālu sadzirdēju straujas elsas, kuras, kā šķita, tuvojās. Kā pārsteigums manā acu priekšā iznira mikls suņa purns, - viņš mani apostīja, nolaizīja seju, atgāja malā un pačurāja pie krūma. Uztrausos uz elkoņiem, pavēros visapkārt - mežs kas mežs… suns jau bija nozudis.
Kā, sasodīts, es varēju nokļūt šeit? Un kur ir Egons? Vispār, kāda man daļa gar viņu…Izrādījās, mežs atradās pāris metru no deviņstāvenēm - tās jau vīdēja caur koku zariem. Neapmierināts ar visu pasauli, lai neteiktu vairāk, kāpu pa šauro taciņu augšup, līdz nokļuvu uz cilvēcīga trotuāra. Ātrāk gribējās tikt siltumā. Diemžēl, neorientējos svešajā rajonā, kur nu vēl, lai atcerētos, kur dzīvo Egons! Nopērta suņa gaitā devos uz priekšu (varbūt atpakaļ). "Ei!" izdzirdu saucienu no augšas. Pacēlu galvu - acis atrada balkonu, uz kura stāvēja Egons un māja ar roku: "Kāp augšā!"

4.
 Tagad pat kauns atcerēties, bet toreiz, izrādās, pats biju aizgājis uz mežu, taču necik tālu, acīm redzot, netiku - nolūzu turpat sūnās. Egons uz mani ļaunu prātu neturēja. Toties es viņu vēl arvien uzskatīju par neciešamu intelektuāli un neizdevušos filozofu.
…mēs ienirstam mirušā koka lapotnē, iznirstam līdz debesīm, ienirstam miglā, kurā nekas neslēpjas. Mēs aizbēgam un atbēgam atpakaļ, bet atbēguši atkal aizbēgam, jo nobīstamies no tā, ko esam ieraudzījuši un negribam ieraudzīt…
Egons varēja vārīties stundām un, laikam, ja alkohols neiedarbotos uz cilvēka psihi un fizisko stāvokli tik graujoši, varētu vārīties vēl un vēl. No visiem garlaicīgajiem un pārgudrajiem stāstiem, kurus viņš gāza virsū manam vēl veselajam saprātam kā no atkritumu pārpilnības raga, viens palika manā atmiņā. To es atcerējos tikai tad, kad mūsu ceļi jau sen bija šķīrušies uz visiem laikiem.

5.
"Tas bija pagājušā rudens sākumā, kad aizgāju no vecākiem, lai sāktu patstāvīgu dzīvi. Dienā es par palīgstrādnieku strādāju stroikā, bet vakarā kā burvis smēķēju vietējā dzertuvē. Nevarētu teikt, ka biju ar dzīvi neapmierināts. Visvairāk man patika rakt; rudenī zeme bija smaga, mitra, kūpoša. Es ietriecu lāpstu pašā zemes centrā, un no tās jaunās rētas izlīda migla - kā vampīru vai dzīvo miroņu filmās! Un ko tikai tur nevarēja redzēt! Kad tu izcel vienu lāpstu sulīgas zemes, tu esi tieši par vienu lāpstu tuvāk PAZEMEI! Tur ir slieciņas - veselas, dzīvas un pāršķeltas, koku saknes, zāles neizdīgušās sēklas, un smarža, īpatnējā Pazemes smarža! Viss ietinas miglā, kura nāk no Pazemes. Toreiz man šķita, ka tā bija migla, kura nāk tieši no Aherontas upes.
Un, vienu vakaru, sēžot atkal turpat piesmirdušajā veikalā - bārā, mani uzrunāja kāda sieviete, kuru es nepazinu, kaut gan šķita, ka tās sejā esmu lūkojies simtiem reižu. Viņa mani biedēja: ne jauna, ne veca…labi, jauna, bet ar dzīves nogurdinātu seju. Ģērbusies tumšās - melnās, tumšzilās drēbēs, gariem, gandrīz melniem matiem. Runājot viņa tikko kustināja lūpas, vispār nežestikulēja, - rokas visu laiku slēpa zem tāda kā apmetņa, varbūt lielās kabatās. Godīgi sakot, es nospriedu, ka viņa ir traka, šausmenes pārskatījusies, pāraugusi gōte.
Viņa apstājās man pretī, skatījās tieši acīs, un teica: "Sveiks, vai tu uz brīdi nevarētu iznākt laukā?" "Kāpēc?" es samāksloti bezrūpīgi iesmējos, tomēr tas neatstāja iespaidu. Viņa pieliecās man pavisam tuvu un nočukstēja: "Jo man sāp…" Nu īsta gōte! Bet - viņas elpa smaršoja pēc tikko uzraktas zemes. Man kļuva nelabi, un es gandrīz skriešus izmetos laukā. Sieviete jau bija man blakus. Kāds neatturams spēks vilka mani pakaļ viņai. Mēs nonācām maza mežiņa malā. Nesapratnē skatījos apkārt un gaidīju, kad no krūmiem izlēks vairāki skūti tēvaiņi un mani atskaldīs. Nekā tamlīdzīga.
"Es jau teicu, man sāp," sieviete teica un izvilka rokas no lielajām kabatām. Tās spīdēja!  Pareizāk, spīdēja tas, ko viņa turēja rokās - jāņtārpiņi. To bija daudz, un starp viņiem mudžēja arī sliekas - dzīvas, veselas, pāršķeltas, bet vēl dzīvas, arī tūkstoškāji, vaboles, un daudzi citi man nezināmi rāpuļi. Tie kūāļjās starp zemes piciņām, starp saviem ciltsbrāļiem un dažāda veida un krāsu šķidrumiem. Man gribējās bēgt no šīs psihopātes, tomēr es nespēju atraut skatienu no šī skata.
Pamazām rāpuļu kļuva mazāk. Sākumā nesapratu, kur tie paliek, bet vēlāk apjēdzu - tie palīda zem viņas ādas, tie salīda viņā! Nesakarīgi un drudžaini pie sevis sāku skaitīt, cik tovakar biju izdzēris - tālāk par otro kausu netiku. Kad kukaiņi pilnīgi visi bija salīduši sievietē, pamanīju, ka viņas rokas ir gluži neskartas - ne mazākās skrambiņas.  "Redzi," viņa teica, "sāp, ja kāds izārda tavas iekšas, kaut arī tikai pats savas nezināšanas dēļ." Sieviete pasmaidīja - viņas seja vairs nešķita nogurusi vai veca. Jauna meitene pagriezās un devās uz mežiņu. Viņa ātri pazuda nez no kurienes uzklīdušā miglas mākonī, kurš smaržoja pēc pielijušas zemes vasaras rītā. Stāvēju kā stulbs, un patiešām nesapratu vairs nekā.
Nākamajā dienā aizgāju no darba stroikā un pieteicos par dārznieku pie kādas večiņas. Alga nebija liela, toties baroja mani viņa tik labi, ka par pārtikas pirkšanu pašam man vispār nevajadzēja domāt.
Kopš tā atgadījuma es ar zemi rīkojos kā ar mazu bērnu, un rokot nekad vairs neizmantoju lāpstu - tikai rokas. "

6.
Nē, Egons nebija ne filozofs, ne uz nerviem krītošs intelektuālis. Viņš bija 18gadīgs, prātu nodzēris dārznieks, kurš sevi uzskata par filozofu! Šā cilvēka sabiedrība man bija noriebusies - ar viņu pat iedzert nebija interesanti. Muldoņa!
Es sāku no Egona izvairīties, kaut arī viņš pats mani tik un tā nemeklēja. Pagāja nedēlās, vairāki mēneši, varbūt pat gads, varbūt vesela mūžība. Par Egona eksistenci biju pavisam aizmirsis, līdz kādu dienu saņēmu vēstuli no viņa. Par vēstuli to gan grūti nosaukt:

āŒau!
Atnāc ciemos, ja vari. Man Tev jānodod kas svarīgs.
P.S.
Atnāc šodien.
EGONS

Nu gan! Tagad man jāpamet viss un jāskrien, lai pēc tam saprastu, ka viss bijis velti?! Bet - kas gan man jāpamet? Par šādām domām pats uz sevi sadusmojos, - kopš kura laika esmu sācis filozofēt? Nu un, ka man nekas svarīgs tagad nav jādara? Vai tāpēc uzreiz jāskrien, līdz kāds uzsauc?
Patiesībā, kauns atzīt, to vien biju gaidījis. Brīžiem jau biju pieķēris sevi pastaigājamies pa mežu un paslepus pieliecamies pie zemes, smaržojot sūnas… muāļ·ības, galīgs murgs!

7.
Pie durvīm zvanīju tieši astoņas reizes, bet Egons kā nenāca, tā nenāca. Būtu vismaz bijis mājās, ja pats aicināja!
Bet atvērās kādas citas durvis. Galvu pa durvju spraugu pabāza bārdains vecis. "Meklē Ego? Viņa mājās nav! Vācies!" Citas durvis aizcirtās.

8.
Nekad savā mūžā vēl nebiju uzlauzis durvis. Nezināju nemaz, ka tas ir tik vienkārši; varbūt slēdzene bija veca, varbūt mani dzina dusmas un izmisums.
Iegāju virtuvē, uzliku vārīties tēju. Sēdēju un gaidīju nezin ko. Pa laika sprīdi, kurā uzvārās tēja, iespējams pārdomāt visu savu dzīvi, vismaz to daļu, kura palikusi pagātnē. To gan es nedarīju, apspiežot šo, pēc manām domām, māksloto vēlmi.
Kur un kas ir tas SVARĪGAIS, ko egons gribēja man nodot? Izstaigāju visas telpas, visās viens un tas pats - sajūta kā prusakam.
Atskanēja smagi, šļūcoši soļi, un telpā ienāca bārdainais vīrs. Viņš atgādināja senu krievu biļinu varoni, tikai jau pavisam novecojušu. Interesanti, vai tad varoņi nemirst jauni? "Kāpēc tu sēdi Ego virtuvē un tērē gāzi?!" viņš uzbrēca. "Lasies ārā, jeb es saukšu policiju!" Ūdens katliņā jau bija izvārījies un kļuvis par karstu elpu.

9.
Man vajadzētu justies brīvam un laimīgam. Vajadzētu justies brīvam, jo, neraugoties uz aktu, kuru man sastādīja par ielaušanos svešā dzīvoklī un vandālismu, mani paglāba fakts, ka it kā es pats sev esot uzrakstījis vēstuli. Es gan centos būt godīgs un cieši paliku pie sava, ka to rakstījis Egons. Bet rokraksts, redz, esot manējais, un par tādu Egonu viņi neko nezinot. Vecā vīra liecības, ka es tiešām esmu pazinis Egonu, jeb Ego, kā viņam patika viņu saukāt, arī neņēma vērā, jo dzīvoklī neviens neesot dzīvojis jau veselu mēnesi. Pēdējie, kas tur mituši, esot bijusi kāda nelabvēlīgā ģimene, kura izmesta par laikā nenomaksātiem parādiem.
Vajadzētu justies laimīgam, jo man piesprieda gadu policijas uzraudzībā, un, cik nopratu, deklarēja, ka man ar galvu viss neesot īsti kārtībā. Psihiatra apmeklējumi bez maksas?
Vajadzētu justies brīvam, laimīgam, neievainotam, apgaismību guvušam, jo šorīt mākoņos es ieraudzīju spožu švīku, rētu, kuru atstājis Dieva neuzmanīgais pirksts, kad viņš, gleznošanas transa pārņemts, ar to uzšķērda gleznojamo audumu.

10.
Būs bērniem slēpes -
No mirušā koka zariem,
Būs bērniem ragavas -
No mirušā koka saknēm,
Būs šūpuļi un šūpoles,
Būs viss no mirušā koka…

Pēc dažām stundām jau bija tumšs. Gar sliedēm sadrūvējies gāju uz tramvaja pieturu. Gaiss bija mitrs un drēgns. Biezas dūmakas izskatā tas ietina un pazudināja sevī apkārtējās ēkas, pat ielu spuldžu gaismu. Pietura melnēja jau pavisam tuvu. Piepeši apstājos un pārsteigumā sarāvos - apkārt bija klusums. Migla bija noslāpējusi visu, pat manu soļu un automašīnu skaņu.
Tā izskatīsies un izklausīsies, kad pasaules vairs nebūs: tikai bieza, balta migla, kurā nekas neslēpsies, kurā nekas neskanēs.
Apstājos pie pieturas, kuras aprises atgādināja skumjas drupas. Es sajutu pieturas skumjas. Un es sajutu arī KĀDA CITA skumjas - šis kāds stāvēja man pavisam blakus, tomēr es neuzdrošinājos pagriezt galvu un paskatīties. Strauji apcirtos un ātrā solī devos prom. Tomēr, pagājušam pārdesmit soļus, mani pārņēma vēlme paskatīties atpakaļ; apstājos, pagriezos - siluets man šķita kaut kur ļoti redzēts. Viņš stāvēja nekustīgi un skatījās uz mani. Velns lai parauj! Drošā solī devos viņam pretī. Kaut arī mūs šķīra tikai daži metri, šķita, ka tuvojos ļoti lēni. Tuvāk. Kaut kur redzēta seja, bet kur…Egons? Nē, bet, ļoti līdzīgs kādam no maniem paziņām…ļoti labi pazīstama seja…Es nezinu, kas notika, bet es tikai samirkšķināju acis, jo migla patiešām bija tik bieza kā vate, un - viņš bija nozudis.
Migla smaržoja pēc tikko uzraktas zemes.

*   *   *
Manā dzīvoklī vairs nav spoguļu.      
    
 

Komentāri

Pievienot jaunu komentāru

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."