Stooges uzņem apgriezienus.

 Labi bija tas, ka Stooges praktiski iztika bez naudas. Nauda maitā cilvēkus. Naudas nebija pat tad, kad radās kontrakti ar ierakstu studijām- nekādu eksistences līdzekļu, tikai tas ko paši saviem spēkiem spējām nopelnīt. Neviens mūs neatbalstīja un neieguldīja līdzekļus. Tiesa, viens dīvainis Džons Adamss, uzsauca pastiprinātājus. Viņš bija roud menedžeris un pakāpeniski uzsēdināja grupu uz narkotikām. Kāršu šulers ar narkomāna pagātni un filozofa izglītību, visai bīstama kombinācija, bet nauda viņam mēdza gadīties. Taču nekāda oficiāla atbalsta mēs ne no viena nesaņēmām. Nāca dīdžeji, es viņiem parādīju īsto pirkstu. Visādi muāļ·i neieredzēja to, ko mēs darām, bet visa šitā šļura un nabadzība mūsu būtību neietekmēja.

 1970. gadā es jau biju izaudzinājis milzīgu ego, kas priekš skatuves ir visai noderīgi. Daudziem patika tas ko mēs darām, daudzi zināja, kas mēs esam un kāpēc. Mums bija sava skaņa, postoši graujoša kā mongoļu- tatāru jātnieku orda, tūkstošiem mazītiņu mongolīšu ar zobintiņiem, gandrīz ausīm neizturamās frekvencēs.

 Puiši no grupas sāka mani apskaust, sāka apcelties, pa māju izkāra plakātus:'' STEIDZIETIES PARAUDZĪTIES UZ IGGI, VIŅA SŪDS IR ZAā»Š''. Interesanti, kā dažas lietas tiek grābtas no zila gaisa: nosaukums ''Iggy and the Stooges'' kaut kā pielipa un palika. Promouteri manā vārdā saskatīja naudu un iespējas, un es tam nepretojos. Stooges izjuka 1970. gadā bet albūmi pārizdodas vēl joprojām. Pēdējā Stooges epizode saistīta ar sliktiem albūma ''Fun House''(1969) pārdošanas rādītājiem. Bils Hārvijs, leibla Elektra vice prezidents un Dons Galuči, šīs plates producents, atlidoja pirmajā klasē no Ņujorkas uz Annarboru, lai to noklausītos un novērtētu trešā Stooges albūma komerciālās iespējas.

 Atbilde bija: NĒ! Kontrakts tika lauzts. Neskatoties uz visu, ar prieku atceros kā šie kārtīgie, pielaizītie nejēgas piecas stundas fiziski mocījās koncertā, ne apsēsties, ne pie sienas atspiesties, ne uz tualeti aiziet.
Toties mums, neskatoties uz savu bojāeju, izdevās radīt savu labāko albūmu. Šajā jūnija dienā dzirdētās dziesmas zombēja šos sūdabrāļus saspringtās, neveiklās pozās, slimīgi sastingušiem smaidiņiem sejās. Lai arī mēs būtu tikai grupiņa īpatnīšu, tomēr pasaulē ir kaut kas tāds....

Roud menedžeri

 Mūsu menedžeri bija visu laiku un tautu trakākie maniaki, aukstasinīgi bandīti un slepkavas, visi kā viens. Mans lepnums, prieks un acuraugs. Tādai bandai tādus arī tikai vajag. Mēs nejokojam, mums vajadzīgi kareivji, mēs taču esam rokeri, vai ne?

 Bija mums Deivs- Dogmens, bijušais jūras - kara flotes kapteinis, dienējis Vjetnamā. Viņam bija automāti, to skaitā arī lielisks krievu AK-74, un tamlīdzīgas lietas; ūsainais ģēnijs līdzīgs Steisam Kičam, vai Bertam Reinoldam, no Pontiakas Mičigānas štatā, uzvārdā Danleps. Tu Deiv, droši vien smejies šito lasīdams, uzraksti taču kaut dažas rindiņas uz manu Ņujorkas adresi.

 Vēl bija Leo Bītijs. Arī huligāns no Pontiakas, narcisists- huligāns. Pēdējais ko es dzirdēju- viņš guļot trakomājā. Kaut kas viņam tur nebija ar smadzenēm kārtībā- nacisistisks zēniņš, garmatains, slaids, skaists, elegants, ar baleta cipiņām. Man viņi visi bija lieliski, šie roud menedžeri. ''The streets and fields that never die.'' Jim Morrison.

 Tad bija Bernijs. Bernijs Vjetnamā bija tanka komandieris. Daudz ļaužu nomaitājis; kad Stooges izjuka, viņš atgriezās armijā.

 Vēl, tagad jau, nelaiķis, Ziks Zetners. Mēs kopā dzīvojām istabiņā 26G, vēlāk viņš Stooges spēlēja basu. Augumā 6 pēdas 4 collas, ātrs pēc dabas, bet labsirdīgs, lieliska eksterjēra, pat ļoti.

 Kur tad vēl neatkārtojamais ''Dons Kūls, Don Cool from Liverpool''. Dons Kūls bija tik netīrīgs, ka to varēja ne tikai skaidri redzēt, bet arī saost pa lielu gabalu. Godīgi sastrādāta sviedru smaka kopā ar izciesto pazemojumu un apvainojumu smārdu. Dons bija pusanalfabēts, izaudzis Detroitas geto, kvartālā aiz Kreislera rūpnīcas. Staigāja atpakaļ vērstām plaukstām, riktīgā nēģeru pahodņakā, saucās pimpings. Bija necilvēcīgi stiprs, es tādus vairs neesmu redzējis. Fanātiski uzticīgs Stooges, sevišķi man personīgi. Viņš bija mans mājdzīvnieks. Varēja gulēt kur pagadās, vislabāk saritinājies uz grīdas. Ar pilnu atdevi izpildīja visu ko lika, nekad nepacēla balsi. Fanātiķis! ā»oti interesants un vērtīgs kadrs. Domāju, ka mēs bijām pirmie cilvēki, kas pret viņu labi izturējās.

 Reiz man sanāca ielūkoties tur, no kurienes Dons uzradās, tajā dzīvē ko viņš dzīvoja pirms mums

Es gribēju viņu apraudzīt, vienkārši tāpat, priekš sevis. Drūms skats, pussabrukuši grausti utt. Es atradu viņa māju, ļoti netīru un smirdošu. Redzēju viņa māti, bezformīgu no nepilnvērtīga uztura- lūk ko nabadzība dara ar cilvēkiem; slikti zobi, nomācošs nopērta suņa skatiens. Viņa mēģināja būt laipna pret mani: ''Nē, Dona nav'',- bet dzīve viņu bija padarījusi pelēku, liegusi emocijas. Pret visu viņa izturējās vienaldzīgi, nekas to vairs nespēja ieinteresēt. Dona vienalga nebija, un es devos prom, un- nekad neaizmirsīšu: tuvumā parādās automašīna ''Kreislers'', bet pār ceļu tuntuļo maziņš bērniņš, tikko sācis staigāt, neviena nepieskatīta, maza meitenīte. Un tā mašīna, gaiši zils oldsmobīlis vai buiks, pārbrauc bērnam.Un aizbrauc. Tā lūk.

 Bet mans galvenais mīlulis- Luirs, Ēriks Heddiks. ā»oti jau nu viņš man patika, gandrīz pavisam bez gurniem, 26 izmērs, un neticami plats plecos; slaids, pietiekami muskuļots, kvadrātveida žoklis, austrumnieciskas acis, puisis no lauku kopienas pie pašas Detroitas. Sabiedrība agri viņu bija izstūmusi no sava vidus par kaut kādu nežēlīgu nodarījumu, bet puisis bija patiesi jauks. Atverot durvis viņš vienmēr bija melnos cimdos, tādos parastos ādas pirkstaiņos. Saprotiet ko es gribu ar to teikt? Tas atstāja spilgtu iespaidu. Un nekad nesmaidīja.

 Visi viņi mums bija īsti skaistuļi. Malači. Tāda bija mūsu komanda.

 (Nobeigums sekos!)

Komentāri

Pievienot jaunu komentāru

yeah nazis (87.110.89.xxx) 2007-10-18 16:11:00 :cry Atbildēt šim komentāram

Komentēt
Vārds:
Epasts:
Īsumā:
Ievadi pa labi redzamo kodu lodziņā pa kreisi.

Powered by !JoomlaComment 3.26

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."