|
Mana sieva
Es biju
precējies. Reiz es apprecējos,- 21 vai 22 gadu vecumā- ar skaistu meiteni
Vendiju Vaisbergu. Kādu laiku viņa oficiāli bija Vendija Osterberga.
Iepazināmies caur kursabiedriem, kad viņa vēl mācījās koledžā. Man tad bija 19
gadu, jauns vēl biju.
Es
nomācījos tikai vienu semestri. Atklāju, ka tie studenti ir pilnīgi kretīni.
Toreiz es vēl šausmīgi baidījos no meitenēm. Biju kautrīgs bez gala,
un viņa bija TIK skaista, viņa man patika. Ar puiciskiem izgājieniem,
brīnišķīgu augumu- ebreju meitene no Šeikerhaitsas, bagātas Klīvlendas
piepilsētas. Viņas tētiņam piederēja fermeru veikalu tīkls ''Gigantiskais tīģeris''.
Zini, tāds Džo Blou tips: es pats saviem spēkiem, es visu varu, man ir māja,
man ir kadiljaks, man ir barbekjū, un es zinu, kas ir kas. Un manam bērnam ir
viss. Bet viņa bija tik jauka, huligānīte, gatava uz visu, nekādas koķetērijas,
ļoti, ļoti skaista- taisniem, melniem matiem līdz pat jostasvietai. No mātes
puses viņai bija indiāņu asinis, acis pilnīgi
melnas, pārsteigti izbiedētas, kā briedim starmešu gaismā. Kad viņu pirmoreiz
ieraudzīju, nespēju pat uzrunāt.
Pēc
kāda laika, ar Stooges uzstājāmies kādā koledžā Delaverā, Ohaijo štatā. Mums jau bija izdota skaņuplate, bet
publika, sevišķi studenti, par mums vēl neko nezināja. Atnāks- neatnāks?
Milzīgajā zālē savācās cilvēku 60, varbūt tikai 20, maksājuši bija varbūt tikai
kādi 12. Un tad tur parādījās Vendija. Es ieraudzīju viņu pirms koncerta un
pilnīgi apjuku. Uzreiz atcerējos. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kurus vienmēr
paturi prātā katram gadījumam, ja nu kādreiz satiksi: vari jau arī nesatikt,
bet esmu vienmēr ticējis, ka, ja ļoti vēlēsies, tad noteikti satiksies. Un tad
tā arī notiek.
Nu,
tad es saku - sveika, kā labi neiet? Bet viņa, izrādās, ļoti gribējusi mani
sastapt un bija izbrīnījusies, ka es viņu atceros. Mazliet papāļpājām.
Tajā
vakarā es jau nu izskatījos riktīgi šiki. Tas bija mans baltais periods. Man
bija baltas zeķītes un kontinentālās pussandales. Tādas pārdevās ''Pegal
Shues'' veikalā Taimskvērā, pirmā labuma čabatas. Īsts suteneru pričendāls.
Paīsi šauri, padiluši džinsi- stabulenes, un tīrs, balts, apspīlēts T-krekls, un
gari, kastaņbrūni mati līdz pleciem, mazliet viļņaini, galos sacirtojušies. Es
jutu, ka viņa pavelkās.
Viņa
pavilkās un mēs sarunājām tikties pēc koncerta. Viņa gan bija ar puisi, bet mani tas neatbaidīja. Spriežot pēc visa,
viņai patika tas, ko es daru. Viņa uzskatīja mani par īsti stilīgu. Mūs dzirdējusi bija tikai ierakstos, kur es dziedu
tādā zemā velkošā balsī.
Tā
nu mēs iznākam pie tiem 12-18 skatītājiem. Varbūt viņu pat vēl mazāk bija.
Izejam spēlēt un jau no pirmās dziesmas es uzvelkos. Lieliska zāle, brīnišķīga
skatuve un man tā gribas viņai nospēlēt kā pienākas. Izdevās patiešām labi, bet
es nejutu publikas atdevi, vajadzēja kaut ko vairāk. Un sākot ar otro dziesmu
sāku sevi kropļot: slānīju ar pātagu, situ ar bungu vālītēm. Sāpīgi nebija
nemaz, toties mūzika kļuva arvien labāka. Radās savdabīgi, brīnišķīgi virstoņi.
Apburošas skaņas. Baigais fīlings. Kamēr beidzās.
Mūsu
parastais, īsais, bet brīnišķīgais 20 minūšu sets beidzās, un tovakar mēs
spēlējām vieni paši.
20 minūtes 12 cilvēkiem. Biju pilnīgi
apmierināts ar sevi, asinis tecēja, bet stipri sakropļojies nebiju. Bija kāda
skramba no salauztas bungvālītes, gribēdams aprīt mikrofonu, biju iekodis lūpā,
nekā īpaša, brūču ne vairāk kā no ērkšķu vainaga. Sen jau kaut ko tādu biju gribējis.
Labi
spēlējām, labi iznesāmies, man jau nu ļoti patika tas, ko mēs darām, lai gan
mazliet bija neērti par to, ka mūsu mūzika tik ļoti krīt ārā no apkārtējā
konteksta.
Un
tad pienāk viņa, gandrīz vai raudādama un dusmojas: ''Kā tu varēji man to
nodarīt?'' Man tik neērti kļuva. Nekad nebiju domājis, ka kāds (izņemot
vecākus) var tā par mani uztraukties, godīgi sakot, es vēl tagad par to šaubos.
Man domāt, ja kāds izrāda rūpes un cieņu tavai personai, tad tas patiesībā nemaz nav domāts tev, bet gan tam,
ko viņi tevī grib redzēt. Patiesībā tāds kā tu esi, viņus neinteresē, viņi grib
iedarboties uz tavām emocijām, paraustīt tavas dvēseles stīgas. Tu protams vari
uz to atsaukties, tikai cik tas ir patiesi-lūk jautājums.
Tā
kā Vendija lika man par kaut ko aizdomāties. Viņa bija ar puisi, bet sarunas
laikā es viņai paziņoju, ka mīlu viņu un gribu būt korpā. Viņa saka: ''Man ir
puisis''. Es saku: ''Nu un tad''. Nākošajās brīvdienās noīrēju mašīnu un
aizbraucu simts jūdzes uz Kolumbusu pie viņas. Es nepievērsu uzmanību visiem
šķēršļiem: viņas tēvam, puisim, viņas lieliskajai universitātei. Gāju caur
sienām, kamēr panācu savu. Pirms iekarot viņu pilnībā, bija starpperiods, kad
braucu pie viņas ciemos. Viņai bija savs dzīvoklis Šeikerhaitā, dzīvoklis ar
stereosistēmu. Tad es pirmoreiz pa īstam
Noklausījos Lū Rīda dziesmu ''Heroīns''.
Neaizmirsīšu, kā mēs ar viņu sēdējām tajā dzīvoklī, ar meiteni, kura bija
tendēta uz labu dzīvi- laba meitene-laba dzīve-laba koledža- arī es tad biju
tāds paipuisītis. Jūs taču saprotiet kā
es to domāju. Tad es vēl nebiju lietojis nekādas narkotikas, un sēžu šajā
tukšajā istabā un klausos ''Heroīnu''.
Tad
vēl viņai nebija visu to labo mēbeļu, kuras viņa nopirka pēc tam. Pilnīgi tukšs
dzīvoklis, kā reklamē svētdienas avīzēs.
Tad
viņa vēl bija jaunava. Man pilnīgi acīs cirtās, kā VAJADZĒJA viņu iegūt. Mēs
gājām uz ezeru vai kino, pēc tam uz viņas iemīļoto ieskrietuvi ēst hamburgerus.
Viņa bija vienīgais cilvēks, kurš varēja piespiest mani apēst hamburgeru. Mēs likām
plates mūzikas automātā. Viņai briesmīgi patika Džuniors Vokers, viņa ļoti skaistā mīlas dziesma ''What Does It
Take'',vēl Frenks Sinatra''My Funny Valentine'', nu un vienkārši visāds muāļ·īgs
roks. Mēs sēdējām un klausījāmies muzikas automātus un vēlamākais bija sēdēt
pie galdiņa tieši blakus pārslēdzējam.
Pēc
tam mēs apprecējāmies. Viņas vecāki neatbrauca. Manējie atbrauca. Kāzas
svinējām pļaviņā pie Stooges mājas ieejas. Viss tik skaisti. Jauka vasaras
diena, līgava baltā kleitā, gari melni mati. Skaties kā gribi, ļoti interesants
stāsts. Pats pirmais attesās Denijs Fīlds, mans žurnālists no ''Elektras'', kru
var uzskatīt par manas karjeras arhitetu. Naktī pirms tam, es piezvanīju un
pateicu, ka precos. Viņš gandrīz mēli norija, es likos tik priekšzīmīgs
jaunietis, ka viņam trūka vārdu, izspieda tikai'' Bet kā tavs imidžs?'' ''Līdz
rītam'', saka un lidoja šurp no
Ņujorkas.
Detroitas radio WABX dīdžejs Rass Gibss piezvanīja, lai uzzinātu kādi
sūdi notiek, bet nepateica, ka saruna notiek tiešajā ēterā. Es negaidīti
saskāros ar tādu publicitātes aspektu, kā mana privātā dzīve. Rādio WABX neticēja savām ausīm: KURA gan precēsies ar
Iggy Pop?
Grupas puiši šajā pat laikā, sēdēja uz lieveņa, dzēra alu, mētāja monētu
un slādza derības: cik ilgi mēs kopā noturēsimies. Tas notika visu
acu priekšā, pilnā balsī, saprotiet? ''Es dodu četrus, augstākais piecus
mēnešus''.- ''Bet es domāju ne vairāk par vienu dienu, es taču Iggi pazīstu''.
Denijs saka:''Džim, KO tu dari? Padomā par savu imdžu''. Mans makrobiotiski-dzen
menedžeris Džimmijs Silvers saka ''Klausieties, Džimam galvenais ir realitāte,
patiesīgums''. Denijs tikai pašķielēja
uz viņu un bāļva: ''Kāda dirsā realitāte! Kādā, kuram dirsā viņa vajadzīga!'' Tolaik
es aizrāvos ar dzenu, sekoju savai veselībai: tāds miermīlīgs dzen puisītis
kurš rūpējas par savu veselību un reizēm noslāna sevi ar bungvālīti. Lai kā tas
arī nebūtu, to mēnes es nokļuvu uz žurnāla ''16'' vāka.
Par
liecinieku bija Džonijs Eštons, ģērbies īstā SS oberšturmfīrera parādes formā.
Visas formalitātes kārtoja menedžeris, aizsūtīja savus 12 dolārus uz Universal Life Church, lai viss
būtu likumīgi. Mums bija asins analīzes, licence un viss pārējais. Atnāca grupas fani un viņu draugi. Pret
pasākums visi izturējās skeptiski, izņemot mūs pašus. Viņa bija vēl skaistāka kā parasti, es tā
viņu mīlēju. Tā nu mēs apprecējāmies. Mans tēvs teica: ''Džim, tev ir laba
gaume''.
Bet
pēc tam... Sākumā viņa paziņo, ka visas viņas draudzenes paliks vairākas
dienas. Man tās draudzenes nepatika- resnas, pāļpīgas, draņķīgas visās jomās.
Pēkšņi es sapratu, ka šitas izbojās visu mājas iekšējo ķīmiju. Vēl man pieleca,
ka puiši, sēžot uz trepītēm slēdzot derības, patiesībā ir greizsirdīgi. To es
sajutu intuitīvi, tad es vēl nespēju aizdomāties par tādām lietām nopietni.
Greizsirdīgi. Visi vīrieši ir zilie. Viņi ir greizsirdīgi.
Tātad viņas draugi taisījās palikt. Viņi man ne visai patika. Turklāt
notikums bija īpašs, gribējās nosvinēt divvientulībā.
Tad
sāka parādīties krāmi. Arvien jaunas un jaunas kārbas devās augšā pa trepēm.
Kāds man tur iepriekš bija midzenis, atceraties? ''Maršals'', spilvens un
matracis. Dažas lupatas un viss, tukša telpa bēniņos. Mašīna arī viņai bija
kabriolets, ''Pontiaks''. Tas vēl neko. Pēkšņi man parādās radiouztvērējs ar
modinātājpulksteni. Man, kurš vairāk par DIVĀM STUNDĀM NEDĒā»Ā NESTRĀDĀ! Rādio
ar pulksteni un modinātāju. Parādās kafijas galdiņš ar stikla virsu un speciālu
plauktiņu kaut kam speciālam, tā es arī neierubījos, kam. Kas tad vēl?
Parādījās paklājiņš- brīnišķīgs paklājiņš. Palags, virspalags, četri spilveni,
divas segas ( viena no tām elektriskā) un gultas pārklājs ar dzeltenbaltzaāļ
puķīšu rakstā- tādas ļoti jautras puķītes. Un protams televizors. Un vēl taču... nu, skaidrs taču, kaudze visādu
KRĀMU. Pēkšņi es apaugu ar labiekārtotu pasaulīti kā tāds ēbreju princis. Tad,
es arī sāku funktierēt, kā no viņas tikt vaāļ. Es viņu protams mīlēju bet...
Nu
lūk, jau saulriets. Kāzu vakars, viss notiek. Mans bundzinieks Skots Eštons
bija ļoti simpātisks puisis, un sāka mest acis uz Vendiju un viņa arī šim
pretī. Bet es esmu pats greizsirdīgākais cilvēks pasaulē. Un viņa pamostas
nakts vidū un pusmiegā stāsta man, ka sapņojusi par Skotu.
Es
tā iespringu, uzreiz stipri aplauzos. Tas pirmkārt; otrkārt viņa gribēja lai es
pārstāju pīpēt zāli. Teica, ka tas ir kaitīgi, ka mūsu grupa ir garīgi
atpalikušu kropļu bars, kurš velk mani bedrē, ka man no viņiem jātiek vaāļ, un,
ka viņa man palīdzēs. Es biju šokā. Neticēju savām ausīm: šitā infantīlā šļura tik bezdievīgi pārspīlē savu lomu manā
dzīvē! Man viņa bija tikai manu romantisko centienu iemiesojums. Man patika
pīpēt zāli un es mīlēju savu grupu.
Bez
tam vēl viņa pa naktīm mīlēja gulēt, bet es gulēju tad, kad man gribējās. Un
spēlēt uz ģitāras, kad gribās. Tā reiz naktī man ienāca prātā dziesmas ideja,
tieši nakts vidū, bet man tā sieviete gultā. Tad es arī sapratu: vai, nu vai.
Vai nu viņa, vai manas lietas. Pie tam atcerieties, ka es viņu ļoti mīlēju.
Un
es sāku sacerēt vienu no savām labākajām dziesmām ''Down On The Street''.
Ieslēdzos pieliekamajā un klusiņām ķeru īsto harmoniju, īsto pirmatnējo ritmu.
Skan neslikti, pāreju uz nākošo muzikālo ideju, bet pats domāju: ''Vajadzētu
klusāk''. Bet tad domāju : ''Nē, tomēr,
nē! NEVAJAG klusāk!'' Izlīdu no
pieliekamā un kā ierubīju uz pilnu klapi. Aplauzu gan viņu briesmīgi, toties
dziesma sanāca. Pārsteidzošs brīdis tāda kaut kā piedzemdēšana!
Beigu,beigās nācās viņu izlikt aiz durvīm. Bija asaru jūra, viņa
nepadevās. Mēs nolēmām: varbūt viņa aizies uz dažām dienām, un atgriezīsies pēc
nedēļas. Un viņa aiztinās.
Es
atkal biju brīvs. Varēja atkal slaistīties pa ielām, kā agrāk mest acis uz
visām pusēm. Iegāju kādā ieskrietuvē, kur pēc stundām tusējās skolnieki.
Stooges pirmais disks tapis tieši tur. Tur bija kafija un tualete. Es atnācu tā
paagrāk, apsēdos balkoniņā un vēroju, un tā tapa manu dziesmu materiāls.
Tur
iegājis es redzēju Betiju. Neko tādu es agrāk nebiju redzējis. ā»oti jauka.
Ārēji pilnīgs pretstats manai sievai, blondīne, balta kā sniegs. Viņai bija 13
gadu, un viņa noraudzījās uz mani pētošu skatienu. Nu jūs jau saprotat, kas
bija tālāk.
Riskantā spēle.
Smieklīgi, ziniet, neskaitāmas reizes pēc koncertiem draugi man teikuši:
''Baigi labais!'' - ''Tiešām jums patika? prasīju es. Tā ir taisnība? Jums
visiem patika?'' Un tā tālāk, un tad beigās:'' Nē, es zinu, PATIESĪBĀ tev
nepatika, es ZINU, nevienam nepatika'' un tā tālāk, un tā joprojām. Tas protams
nav labais tonis, bet ko es vēl varēju teikt? Šausmīgi gribās, lai ļaudīm
patiktu, tas ko tu dari, tai pašā laikā tas ir risks, riskanta spēle. Es tāpēc
arī mūzikā ielīdu. 15 gadu vecumā, kad skola jau tuvojās nobeigumam, vajadzēja
izvēlēties: vai nu visa šī rutīna, vai kāds cits dzīvesveids.
Lai
nu ko, bet runāt es pratu. No manis būtu iznācis labs advokāts, vai varbūt pat
politiķis. Bet es redzēju, kā dzīvo manu klasesbiedru vecāki, visnotaļ
respektabli, kāda viņiem nepilnīga, neīsta dzīve. Šie četrdesmitgadnieki, vēl
nezaudējuši pievilcību, pieraduši dzīvot plaši, patiesībā pat dienasgaismu
neredz.
Ievērojamu personību starp viņiem nebija. Ar visu savu izskatu viņi
pauda: tu vari kļūt tieši tāds pat kā mēs, atpalicis, iesūnojis un resns.
Nekādas poēzijas, nekādu mazo ikdienas brīnumu, mirkļa burvestības. Prestižs un
karjera. Prestiži draugi, prestižas operas izrādes, automašīnas, suņu
šķirnes, prostitūtas un kapu vietas. Un
bailes, saltas bailes visus tos niekus zaudēt, bailes novecot, bailes būt
patiesiem. Viņi eksistē tikai īpašuma un
varas pasaulē.
Smieklīgi,
es izaugu vagoniņā, bet tēvs uzstāja, lai es mācītos kopā ar bērniem no labām
ģimenēm, tā teikt, robežas viņā pusē.
Patiesībā, skumji. Es, ziniet, gribētu būt apburts un dzīvot apburtā
mežā. Un tur, ārpusē, lai būtu visi šie cilvēki ar saviem ideāliem: labs
rajons, laba māja ar koptu zālienu, laba specialitāte, ļoti izskatīga sieva,
savs ofiss ar veselu baru padoto, un kāda noteikšana politikā. Kaut kas tāds,
ko var uzskaitīt. Un protams, bērni, ko audzināt pēc sava ģīmja un līdzības.
Tā kā
buržuāzijas dzīvesveids, mani galīgi neinteresēja, bet kļūt par strādnieku,
protams, negribējās. Vispār apkārtne bija draņķīga, sevišķi tie bērni skolā. Tā
nu es nolēmu riskēt un nodarboties ar mūziku, tā bija vienīgā jautrā iespēja,
lai izslīdētu no visa tā. Bez īstas, riskantas spēles es vienkārši nosprāgtu,
bez kaut kā īsta, gluži sataustāma.
Bez
tam, mani pati par sevi pievilka, aparatūra. Elektrības klātbūtne, pie tam vēl
lielās devās, dod man neticamu pārliecību un komfortu, sevišķi tad, kad milzīgā
tumba ar pieslēgtiem instrumentiem izgrūsta gaisu, tieši to viņa arī dara,
izgrūsta gaisu un stumj mani. Man šausmīgi patīk mikrofoni, tie ir tik skaisti.
Un bungu šķīliens! Bija tāda sajūta- vajag nosvīst, vajag tīties no šejienes
prom. Ienīstu šo dzīvi, visu tajā ienīstu! Negribu tā dzīvot. Tas ir pretīgi.
Esmu svešs starp šiem cilvēkiem, un vienīgā vieta, kur var paslēpties, ir
mūzika. Tiešām vienīgais patvērums.
Tas
bija nopietns risks- parakstīties uz pieciem setiem katru vakaru, piecus vakarus
nedēāļ, par 55 dolāriem. Bet nekas cits
neatlika. Izaicinājums bija liels: vai spēšu laicīgi apstāties, vai arī aiziešu
tik tālu, ka atpakaļceļa nebūs?
Toreiz es nedomāju par skaņuplatēm un kontraktiem. Tas vienkārši bija
skrējiens, gluži kā jaunības iemīlēšanās. Nu un protams ievilkos... Tas bija
1965. gada vasarā, kā reize iznāca Boba Dilana ''Briging It All Back Home'', un
arī ''Rollingiem'' jauns albūms. Daudz toreiz Dilanu klausījos.
Pamēģināju atgriezties skolā, bet nespēju. Spēlējot skolas komandā ''The
Prime Movers'', iepazinos ar ģitāristu Polu Batterfīldu un viņš man sacīja:
''Ja tiešām labi gribi spēlēt, tad jābrauc uz āŒikāgu''. Es aizbraucu uz āŒikāgu
un klauvēju pie lieliskā bundzinieka Sema Lejū durvīm. Viņš bija no Batterfīlda
pirmā sastāva. Sems dzīvoja Houmana un 65 - ielas stūrī, pašā Vestsaidas
biezoknī, diezgan bīstamā rajonā, kur cilvēki no labām mājām neiziet
pastaigāties. Iekārtoja mani pagrabā zem muzikālā veikaliņa ''Delmark'', kura
saimnieks Bobs Kesters, katru vakaru mēģināja man uzbraukt. Nu un kas, toties veikalā varēju mēģināt, un
atrast darbu kā muzikants. Bobs mīlēja un ļoti labi orientējās blūzā un bija
savs cilvēks starp āŒikāgas melnajiem blūzmeņiem. Līdz pat šai dienai viņš izod
labus blūza ierakstus savā leiblā ''Delmark'' ( Grand -street. āŒikāga,
Ilinoisa).
Sāku
spēlēt kopā ar šiem melnajiem onkuļiem: viņi pieņēma mani, tādu jaunuli.
Pirmais, ko par viņiem sapratu- ka mūzika iztek no viņu pirkstiem kā medus,
apburoši bērnišķīga savā vienkāršumā, bez visādiem tur pribambasiem, atšķirībā
no baltajām āŒikāgas grupām, kuras patiesībā neko nevelk. Nekādu aranžējumu.
Katram ģitāristam pa kādiem 20 acīmredzamiem frāzējumiem, un katrs zina ko
darīt, lai tas izskatītos pēc dziesmas. Visi spēlē un viss kopā saēdās. Viņi KLAUSĀS viens otru. Sanāk varen spēcīgi.
Reiz naktī sēdēju āŒikāgas upes krastā,
es tur bieži pasēdēju, pret atkritumu
pārstrādes fabriku, pret tiem debesskrāpjiem, no kurienes Stīvs Makkvīns kino
nomet mašīnu upē no 65. stāva,- sēdēju tur un domāju par struktūru: varbūt
nevajag spēlēt visus šos sarežģītos tekstus; varbūt vajag sākt rakstīt un
dziedāt dziesmas.
Kā es biju zilais.
Kad es
sasniedzu iesaukšanas vecumu, sākās lielākais, un es ceru, vienīgais, mūslaiku Amerikas vēsturē, iesaukums armijā, bez
kara pieteikuma. Bija 1966. gada beigas. Viņiem trijos mēnešos vajadzēja
iesaukt 650 000 cilvēkus, un katrs, lai dienētu divus gadus. Vāca visus pēc
kārtas, neskatoties uz fiziskiem trūkumiem. Māmiņām un tētiņiem tas spēcīgi
tukšoja maciņus. Puišus ar desmit zobiem, pat tos ņēma. Piemēram mans draugs
Bils Figga, bundzinieks no grupas ''The Rationals'': viņam bērnībā bija ceļgala
trauma, un kājā bija tērauda stienis. Bils baidījās iesaukuma, bet vēl vairāk
viņš baidījās, ka puiši viņu nosodīs. Tāpēc ''karakungi'' arī strādāja pa
skolām, nevis pēc dzīvesvietas. Gribi izvairīties no kara? Tad dari to visu
draugu acu priekšā! Maitas! Kāpēc viņus iesauca armijā? Lai tur nogalinātu!
Bils Figgs neatgriezās.
Man
negribējās dienēt vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, es negribēju pieņemt
amerikānisko dzīvesveidu, ar visām tā muāļ·īgajām vīrišķības pašvērtībām.
Otrkārt kā tad mana muzikālā karjera, tā necieš pārtraukumus. Bez tam vēl kāda velna pēc man jāguļ kazarmā, kopā
ar veselu baru apcirptu mačo- ienīstu vīriešus, sevišķi tos kuri sevi sauc par
''īstiem vīriem''- pārāk daudz viņos ir sūdu. Es priecājos, ka tā vai citādi
viņi galu galā visi nosprāga.
Bet
visvairāk mani šausmināja perspektīva pavadīt divus gadus vēl nežēlīgākā
sociumā, pretīgā nežēlīgu kretīnu kompānijā, kuru tēvi karoja Otrajā Pasaules
karā.
Tolaik vēl spēlēju ''The Prime Movers'', blūza grupā, kur visi bija
vecāki par mani. Es nenogaidīju, gatavodamies uz Stooges parādīšanos.
Un
ko es darīju? Stratēģija bija sekojoša. Pirmkārt es sacīju mātei: '' Mammu es
staigāju pārāk noplīsis''. Un viņa man
nopirka tādu apģērbu, ko mammas parasti pērk. Pieklājīgas, šausmīgi slikti
sēdošas bikses un muāļ·īgu svīteri. Matus apgriezu pēc iespējas īsākus.
Nomaskējos pēc ideāla memmesdēliņa.
Ideja bija notēlot zilo. Tolaik tas bija ļoti sarežģīti. Visa mūsu grupa
devās uz iesaukšanas punktu speciālā autobusā- vienkārši, tā pat, atnākt
nedrīkstēja.
Mēs
visi izgājām garīgās attīstības testu, pēc tam gājām pa ārstiem. Vajadzēja izģērbties
līdz apakšbiksēm un stāties rindā. Es savā stūrī izģērbos, bet apakšbikšu man
nebija, viltīgi, vai ne? Mazliet
uzbudināju savu milzīgo locekli ( 11 uz 1 un 3\4 collām, 94 grādu leņķī).
Nepaspēju noiet ne četrus soļus kā
atskanēja bāļviens: ''Stāvēt!'' Pienāk seržants: '' KĀPĒC BEZ APAKŠBIKSĒM?!''
Tā
kā ievēroja mani uzreiz. ''Lūdzu palīdziet'', saku. Mani aizsūtīja uz atpūtas
istabu savest sevi kārtībā. Es saelpojos stiprāk, lai izskatītos pēc iespējas
sliktāk, un gaitenī sadūros ar ārstu. Drebēju kā drudzī, viņš prasa : ''Kas par
ietu?'' Es saku : ''Lieta tāda, ka esmu zilais un man bail atrasties kopā ar
citem kailiem vīriešiem''. Aizsūtīja mani pie psihiatra, tas sāk prasīt: ''Ko
nozīmē -zilais? Kas tie tādi pederasti?''. Es tā iemiesojos lomā, ka viņš
noticēja, un noveda lejā pie kapteiņa- es jau gandrīz raudāju, raustījos un
drebēju. Kapteinim kļuva tik pretīgi, ka viņš vairs nespēja ieturēt
profesionālu neitralitāti un izsvieda mani no iesaukšanas punkta. Pusotras stundas, un ar karaklausību bija
cauri: diena nebija veltīgi nodzīvota.
Tā
bija viena metode. Roks Ekštons pielietoja pavisam citu. Viņš bija dažus gadus
jaunāks par mani, tā kā tas notika divus gadis vēlāk. Vispirms viņš atteicās
sēsties autobusā un atbrauca pats savā mašīnā. Tad es vēl spēlēju ''Prime
Movers'' bet viņš bija mans protežē, bundzinieks. Viņš pie lietas piegāja
NOPIETNI. Vairāk kā divas diennaktis negulēja, dzēra un uzdzīvoja. Pirms pašas
izbraukšanas ar lūpukrāsu uzzīmēja sev uz pieres divkrāsainu zibeni. Puisis
izskatījās dikti SLIKTI. Piedurknes uzrotītas, motobraucēja ādas jaka, izmet
alus bundžu un laiskā kovboja gaitā dodas tieši vārtos. Tas bija vēl pirms tam,
kad ādas apģērbs kļuva moderns. Viņu nekavējoties sašņorēja, iesēdināja kaut
kādā barakā, bet viņš iemanījās tikt no turienes laukā un lieta bija darīta.
Armija ir lielisks jauno aktieru darbības lauks!
(Fragmenti no Igija Popa romāna 'I NEED MORE'
pārpublicēti no žurnāla Zabriski rider, ar žurnāla laipnu atļauju.)
|
Louis Vuitton, il est l'un des plus remarquables de l'his...
Fashion bags are the need of sac burberry; it is a prev...
Always consider weather while choosing a bolsos chanel,...
link:http://www.hoganfanstore.com/ link:http://www.hoga...
link:http://www.fodboldstovler-nike.com/ link:http://w...
link:http://www.billigafotbollsskor.com/ link:http://w...
link:http://www.fodboldstovler-nike.com/ link:http://w...