"Priecīgu dzimšanas dienu!" sauca cepurains, ūsains, rugājiem klāts, lakatots, garmatains, soprānisks, basains, altisks, rūtots, daudzgalvains draugu pulks. Mednieku mežragu orķestrītis spēlēja līksmu maršu. Kliedza "URRĀ!", "HIP HIP!" un atkal "URRĀ!", meta gaviļnieku gaisā.

Arnim dzimšanas dienas nekad nebija patikušas. Vislabprātāk viņš nedēļu pirms tam pazuda, taču šoreiz draugi no Mednieku Biedrības bija viņu jau laicīgi noķēruši. Jā, viņš patiesi jutās kā notverts dzīvnieks: nu viņam bija jāsmaida, jāpateicas, jāsmejas, jāspiež desmitiem sasārtušu, miklu roku, jābučo rugājiem noklāti vai bārdaini vaigi, arī draugu sievu no vīna un degvīna karstie, sarkanie vaigi un lūpas.

Mednieku namiņā jautrība un līksme sita augstu vilni.

Pa egļu skuju ieskautu meža celiņu uz namiņa pusi nāca meitene baltā kleitā. Viņa apstājās, ieklausījās mežragu skaņās, ļaužu čalošanā; tad notupās, rokām atbalstoties mīkstajā, mitrajā zemē, nolieca galvu, aizvēra un atvēra acis plati jo plati, it kā gribēdama ko sevišķu saskatīt. Viņas tumšie, garie mati pieskārās zemei, saplūda ar to, un krēslā šķita, ka tie ir viena daļa no tās, - kā tumšas zāles, izaugušas pārāk vēlu rudenī. Arī viņai pašai tā šķita; viņa juta, ka ir daļa no šīs mitrās, pēc trūdošām lapām smaršojošās, melnās zemes.

Nīna iegāja namiņā. Pie gariem galdiem sēdēja vīrieši un sievietes; visi smējās, ēda, dzēra un pa laiciņam sauca visdažādākos tostus. LAI IEDZERAM PAR MŪSU DRAUDZĪBU! PAR ARNI! ARNI, NEŠAUJ GARĀM! IEŠAUJAM PAR SIEVIETĒM! UN PAR ARNI!

Galda galā sēdēja Arnis. Viņš izskatījās kā cilvēks, kurš ēd savu pēdējo maltīti mūžā. It kā pēc tam būtu jāmirst. Tik pelēka bija viņa seja. Šķita, ka, satumstot vakaram, aizvien vairāk satumst arī viņa seja, augums sarūk kā lēni izdziestoša, vāra gaisma; izplešas, zaudē formu, kļūstot brīžiem par kaut ko citu, kā to dara priekšmeti, lietas krēslā. Draugi un viesi, acīmredzot, neko no tā nemanīja. Viņi tikai smējās, ēda, dzēra, teica tostus, kuriem sen vairs nebija ne mazākā sakara ar Arņa dzimšanas dienu. Viņiem jau sen gar to nebija nekādas daļas. Iemesls iedzeršanai un līksmošanai bija atrasts, un tas, kā izskatījās, visus varen apmierināja.

Dažas kuplas draugu sievas, sarkanas no vīna, degvīna, nemitīgas smiešanās un kutelīgām sarunām, sēdēja pie galda bariņā un brīžiem nopētīja Nīnu. Nezin kāpēc viņai ienāca prātā četras grūsnas meža baložu mātītes, kuras reiz viņa redzēja kapos. Tās rindiņā šķērsoja kapu taciņu un, pamanījušas Nīnu nākam, smagnēji ielaidās tuvējā koka zemajos zaros, skatījās uz viņu un, šķiet, dusmīgi savā starpā buldurēja.

Tad Nīna sajuta citu skatienu. Arnis lēni, kā noguris piecēlās no galda (neviens no viesiem to pat nepamanīja - viņi bija pārāk apmierināti un piesārtuši) un piegāja pie Nīnas: "Iziesim laukā..."

Durvis aizcirtās, un viņi atradās pustumsā. Vējš locīja egļu galotnes, sejā sitās drēgns, smalks oktobra lietutiņš. Nīna pieglaudās Arnim. "Paiesimies uz priekšu..." Viņi klusēdami gāja pa mazo celiņu, kas melns ievijās un pazuda mežā. ā¶ermenis atdzīvojās, uzelpoja, no piesmakušajām, karstajām telpām nokļuvis svaigajā, atspirdzinošajā meža gaisā.

"Es nejūtos labi..." Nīna klusi sacīja. "Nezinu, cik ilgi vēl turēšos." Arnis klusēja, iegrimis tālās domās. Viņa seju Nīna nevarēja saskatīt. Laikam tā tiešām bija kļuvusi tik pelēka, ka krēslā izskatījās pavisam melna. Varbūt tās nebija vispār. "Lūdzu, neesi tik nelaimīgs," Nīna sacīja, tajā pat laikā iedomājoties, ka nedrīkst prasīt no otra to, uz ko pats vairs neesi spējīgs. Arnis paskatījās uz viņu (viņa gan to neredzēja, taču sajuta gan) un dīvaini iesmējās. Tā laikam smejas melnais caurums bezgalībā, izplatījumā. Klusi, izmisīgi, bezspēcīgi. "Man nav spēka," Arnis beidzot izdvesa.

 "Hei, vecais! Kur tu paliec? Visi tevi izmeklējušies! Domājām, ka atkal būsi aizlaidies!" Mednieku namiņa pavērto durvju gaismas ailē stāvēja liela auguma vīrietis, kura balss un stāja it kā lieku reizi atgādināja , ka pasaulē ir arī Nelabais. "Nāc, nāc, mums tev ir pārsteigums," viņš piegāja pie Arņa, saņēma zem rokas un vilka viņu uz namiņa pusi. "Un jūs, javkundzīt, arī," atņirdzās zobu rinda un pastiepās karsta, spalvaina roka. Nīna no tvēriena izvairījās, un sekoja abiem pa gabalu.

Ieejot atkal iekšā, elpu aizrāva smacīgs karstums, piedeguma, alkohola un sasilušu ķermeņu dvinga. Atskanēja prieka kliedzieni, rēcieni. Kā Elles priekškambarī. Taukas, sarkanas, spīdīgas sejas, uzmācīgi, izģērbjoši skatieni...orģijas.

"Un tā," pūli pārkliedza Nelabais, "Arni, ļauj pasniegt tev pašu svarīgāko dāvanu no Mednieku Biedrības biedriem un taviem draugiem! Mūziku!" Atkal orķestrītis sāka spēlēt jautru maršu, taču šoreiz gana šķībi (muzikanti bija jau krietni iereibuši); Nīnai tas atgādināja elles maršu. Pavārs ienesa milzīgu, sudrabotu paplāti, kurai virsū bija uzlikts vāks, liels, spīdīgs un apaļš kā grūtnieces vēders. Nolika to uz galda. Pacēla vāku. Sirds. Liela, pukstoša, vēl asiņojoša, kūpoša, dzīva sirds. Nīnai kļuva nelabi, sāka reibt galva, viss ietinās kā miglā. "Un tagad, Arni, rādi mums to godu, un notiesā šo sulīgo meža cūkas dzīvības avotu!" "Ēd, ēd, ēd, ēd!!!" kliedza pilošās mutes, sarkanie vaigi. Ņirgas.

 Nē, nē! Sirds tomēr bija cepta. Vienalga - Nīnai bija pretīgi. Arnis negribīgi, ar neizdevušos mākslīgu smaidu sirdi apēda. Gaviles. Rēkoņa. Nīnai uznāca klepus lēkme, un viņa atkal izgāja laukā. Durvis aizvērās un aiz muguras palika ļauns murgs.

"Mīļais, kad es nomiršu, apglabā mani starp skujām, labi? Vai tu vari to apsolīt? Es gribu, lai mans kaps smaršo, un lai nevienam, it nevienam nebūtu skumji. Līdz tam mēs būsim apprecējušies un es nomiršu kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Un arī tu būsi laimīgs. Es taču tev piederēšu mūžīgi..." Nīnai šķita banālas šīs domas, tomēr tās bija viņas prātā. Bailes no nenovēršamā.

"Atceries, kā vasarā es gāju pēc diega? Es nogāju lejā pie kaimiņiem, piezvanīju: durvis atvēra veca, retzobaina vecīte. "Vai jums būtu sarkans diegs?" es viņai prasīju. "Nu, nu, sirsniņa pušu, ja?" nosmējās viņa. Es pasmaidīju pretī, taču nodomāju, - kā gan viņa varēja zināt, ka sarkans diegs man vajadzīgs, lai salāpītu...ko nu tur liegties, tiešām - tavu sirdi. Par savu es tajā brīdī nepadomāju..." Nīnu pārņēma pēkšņs riebums pret sevi; par ko viņa vispār domā?! Aizbēgt prom, nomirt mežā, lai nekad neviens neatrastu un ja atrastu, tad tikai pēc desmit, divdesmit gadiem. Viņas kauli būs balti, trausli, paņemot tos rokā, tie sabirzīs baltos putekļos pēkšņi un nepielūdzami. Meitēn, cik tev ir gadu? Ha, ha, ha, šitādas domas met pie malas! Tu esi smieklīga, Nīna! Viņa patiesi dusmojās uz sevi.

Sāka līt stiprāk, kļuva vēsāks. Tumsa jau bija sabiezējusi un mežs izskatījās kā melna siena priekšā. Aiz muguras - Elle. Un Arnis. Bet viņam jau nebija spēka...Nīna izlēma atgriezties namiņā. Atvēra duvis - skanēja mūzika, smiekli, jautrība. Acis meklēja Arni, bet nekur neatrada. Dzīrotāju pulks bija kļuvis krietni mazāks. Daži dejoja, citi gulēja turpat, pie galda starp glāzēm un rasola bļodām. Un tad Nīna ieraudzīja: galda galā, izspūris, sarkanu seju gulēja Arnis. Viņa krekls bija vaāļ, noliets ar mērcēm, varbūt arī novemts. Blakus viņam sēdēja Nelabais un runāja pats ar sevi. Nevarēja saprast, vai viņš to stāsta arī Arnim - arī viņš bija piedzēries. Nīna piegāja pie Arņa: "Celies, mīļais, iesim projām!" Arnis lēni pacēla galvu, it kā baidīdamies, ka pie straujas kustības tā varētu noripot no kakla, paskatījās uz Nīnu; neko neredzošas stikla acis bez zīlītēm. "Espš nekphurj neiepšu...minna..." Nīnai atkal sareiba galva, taču šoreiz spēka vēl pietika, lai viņu apskautu un censtos piecelt. "Vācies, tu...." "Kuce!" pabeidza Nelabais.

Nīna pagriezās un izgāja.

"Apglabā mani starp skujām, labi, mīļais? Es gribu, lai mans kaps smaršo pēc skujām. Es tev piederēšu mūžīgi." NEKAD TU NO MANIS NETIKSI VAā»Ā.

Nīna gāja pa mazo taciņu pretī meža melnumam. Viņas balto kleitu, tumšos matus, kas līdzinājās pārāk vēlu izaugušām rudens zālēm, pamazām aprija tumšais mežs.

 ***

No rīta Arnis pamodās ar smagu, sāpošu galvu. Iekšās un uz mēles plosījās tuksneša karstums. Viņš izgāja ārā atvēsināties. Atkal sijāja drēgns oktobra beigu lietus, diena bija pelēka. Apkārt - ne dzīvības. Kas vakara notika? Kur ir Nīna? Laikam guļ. Šī amnēzija kaitināja. Kaitināja sajūta, kas parasti pārņem šādos rītos, - sajūta, ka pasaulē esi gluži viens.

Meža dziļumā iekliedzās kāds putns. Arnis paspēra dažus soļus - kājas, lai arī nedrošas, kā nesen dzimušam dzīvniekam, nesa viņu uz meža pusi. Neapstāties.

Drīz vien no abām pusēm apņēma egļu siltās sienas, kurām asais vējš netika cauri. Arnim radās sajūta kā dievnamā. Sagribējās raudāt, bet kājas neapturami nesa uz priekšu, uz priekšu...viņš vairs netika līdzi... Rokas ietriecās zemē, iestiga, seja nošļakstījās dubļiem, ceļi piepeši kļuva nejūtīgi. Pārņēma pēkšņs nespēks, un Arnis āļva krūtīm pieskarties egļu sakņu sadzīslotajai zemei. Arī galvu viņš, kā slēpdams no svešām acīm, nolieca zemu un sajuta lietus pārplūsušās zemes īpato smaršu.

Kad Arnis pacēla galvu, šķita, pagājusi mūžība. Laika sajūta bija pavisam pametusi. Taciņa ievijās dziāļk mežā; tās malā kaut kas baloja. Kauli.

 Sākumā šķita, ka tas ir rēgs, un Arnim pārskrēja trīsas, tomēr, izmirkšķinājis acis, viņš apjēdza, ka tas ir ķermenis. Izskatījās pēc apbedījuma drānām. Vai kāds nelietis būs atvedis uz šejieni mirušo un izmetis meža ceļa malā, pat neaprokot? Viņš piecēlās, un centās tuvoties, taču šoreiz kājas bija kā baāļ·i. "Mīļais, apglabā mani starp skujām, labi?" Arnis apstājās; pēkšņi bija kļuvis ti salti... vējš pūta cauri miesai, lietus triecās sejā un draudēja to saplēst. Nīna?

Viņa gulēja meža takas malā, zem egles zemiem zariem.

"Es piegāju pie viņas. ā¶ermenis mirdzēja fosforbaltumā. Baidījos pat pieskarties šai būtnei - tā nemaz neizskatījās pēc Nīnas. Tā bija kāda sveša sieviete līgavas tērpā, sagatavota bēru ceremonijai. Galvenā dalībniece - gaviļniece. Es sarāvu egļu skujas un sametu tās viņai virsū - neviens pat nevarētu nojaust, ka zem smaržīgās segas atrodas mirusi sieviete. Mirusi no parastas tuberkolozes, no pārlieku biežas sirds ārdīšanas vaāļ - kā izārda nolietotu apģērbu." 

Komentāri

Pievienot jaunu komentāru

Komentēt
Vārds:
Epasts:
Īsumā:
Ievadi pa labi redzamo kodu lodziņā pa kreisi.

Powered by !JoomlaComment 3.26

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."